TŪJA 20: Emociju klade

28.08.2011

Šī diena man šķita ne mazāk interesanta un aizraujoša par citām. Visvairāk piesaistīja „Kopības spēka” uzdevums. Sākumā likās, ka to mums neizdosies izpildīt, tomēr mēs spējām pierādīt pretējo. Piedzīvoju arī pirmās nakts spēles. Pirmās divas reizes mani aizrāva un ieinteresēja, bet pārējās 2 reizes man vairs nebija tādas vēlmes un motivācijas kaut ko darīt. Jebkurā gadījumā es nenožēloju, ka piedalījos.
Treniņos iet diezgan grūti, jo ļoti daudz ko daru pirmo reizi. Cenšos visu darīt tā, lai pēc šīm 10 dienām būtu kaut ko iemācījusies.
Šobrīd pulkstenis rāda 03:55 un es sēžu naktsmaiņā. Miegs liek par sevi manīt, bet es turos. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu ielīst atpakaļ siltajā teltī un ielīst vēl siltākajā guļammaisā.

—

Diena ir tikko iesākusies, bet es jau tagad jūtu, ka tā atkal būs izdevusies. Neviena diena nometnē nav pavadīta bez smiekliem un nevienu dienu nav bijis tā, ka ir nepārvarama vēlme doties mājās. Ir tāda patīkama, mājīga sajūta… Vēl nespēju aptvert, ka līdz nometnes beigām palikušas tikai dažas dienas. Man patīk, ka apkārt ir tik pozitīvi un optimistiski cilvēki, kas spēj sasmīdināt un uzjautrināt jebkurā mirklī.
Arvien vairāk patīk treniņi pie Kaspara, it īpaši man patīk strādāt pāros. Šķiet, ka tā var vairāk iemācīties.
Tieši šobrīd pulkstenis rāda 10.15 un visi tikko esam pieēdušies pankūkas (daži gan vēl ēd :D). Miķelis kā vienmēr visus klātesošos uzjautrina… Pagaidām nav ideju, ko es vēl varētu uzrakstīt… Varbūt vēlāk ;D

—

Čau visiem!
Tad nu par šodienu. Man šī diena ir pati mīļākā no visām šobrīd šajā nometnē pavadītajām. Tas tādēļ, ka šodienas treniņi gan rīta, gan vakara bija ļoti, ļoti superīgi. Beidzot mazie izrādīja lielu entuziasmu un forši darbojās nodarbībās. Liels paldies viņiem! Lai turpinās lielā sadarbība!

—

Sēžu vakarā pie luktura un domāju, ko lai uzrakstu. Pulkstenis ir 22:48 un tagad domāju vai kāds manu rokrakstu spēs izlasīt. Nometne vispār ir baigi forša, bet man tomēr dažas lietas mulsina, piemēram, vai, kad es aizbraukšu mājās, es turpināšu darīt to pašu ko pirms tam. Apzinos, ka šim tekstam lielas jēgas nav, bet …

—

Čava!
Tagad ir 22:48. Pašlaik klausos metālu. Tāda mūzika man patīk. Ārā ir ļoti slapjš. Man ļoti patīk ūdens, jo esmu svari ar skorpiona raksturu. Es zinu – man ir ļoti neglīts rokraksts. Pa vasaru esmu pat aizmirsusi savu glīto rokrakstu. Sorry… Man ir maiņa no 23:00 – 1:00. Pie galdiņa sēž Annija, Es, Daniēls, Anete, Māris. Man wsp. patika šī diena. Čigānu pirts it īpaši. Paldies tās taisītājiem. Graužam tagad semenes. Ok… Buchas!
Madža

—

Tagad ir 12:36. Nebija īsti ko darīt, tādēļ rakstīju vēlreiz. Klausos „Nine Than” no „Need for speed”. Pretī man sēž Daniēls, Annaying… WNK man liekas, ka pareizi uzrakstīju.  Nedaudz nāk miegs. Šķirstīju šo kladi un redzēju, ka ļoti daudz lapas ir izlaistas. Kāpēc?! Vsp. man vienalga, bet galvenais, ka man ir mūzika… Gribējās uzzīmēt kaut ko.

Lūdzu komentārus!
Centos uzzīmēt sevi…

Komentāri:
Madža, tu ļoti talantīgi zīmē!
Man patīk Tavs pašportrets ar
Māra austiņām, Zipaiņa cepuri un bez
brillēm! Tev piestāv!

Tev sanāk, ir labi.

—

It kā ir sākusies jauna diena, bet es mazliet aprakstīšu iepriekšējo. No rīta cēlos ar domām, ka diena būs izdevusies.. Tā arī bija  Maza piebilde: kad es braucu uz šo nometni, es domāju, ka būs pavisam savādāk, bet tagad man ir iekšējais gandarījums, jo ir tā, kā nebiju domājusi un man tas patīk. Turpināšu tālāk par iepriekšējo dienu.  Pieceļoties it kā viss bija labi, bet brīdī, kad izgāju no telts, biju diezgan samiegojusies.. Rīta treniņš mani piecēla – tas man patika! Pa dienu kārtējo reizi bija visādas interesantas aktivitātes un vakarā bija pirts. Uz tādu pirti gāju pirmo reizi, bet man ļoti patika. Liels paldies pirts veidotājiem, tiešām malači! Pie reizes paldies arī jāsaka ēdienu gatavotājām – pavārītēm, jo ēdiens ir patiešām garšīgs!
Visā kopumā man patīk nometnes atmosfēra, varbūt vakarā ir uznākuši brīži, kad gribu mājās, bet tas ir tikai tāpēc, ka runājot ar tuviniekiem (tas ir vecākiem, vecvecākiem) gribas satikties dzīvē, jo ir pierasts viņus satikt dien dienā..
Manuprāt, šī nometne man daudz ko sniegs, pirmkārt, fiziski, otrkārt, morāli. Treniņi jau tagad liek par sevi manīt, muskulīši sāp, tieši šobrīd man sāp kāju muskulīši, bet sajūtas ir labas. Domu aplis arī liek aizdomāties, arī ja es pati neko nesaku.. Tas ir tāpēc, ka nav tā īsti ko teikt, jo to, ko es varbūt varētu teikt, kāds cits pasaka, ha – ha.
Svētdien man ir vārdadiena, ļoti ceru, ka mamma varēs atbraukt ciemos, savādāk ir tāda dīvaina sajūta, ka nebūšu savā vārda dienā kopā ar ģimeni, jo parasti mēs visi tā kā kopā svinam.
Pulkstenis ir 05:35, es sēžu nakts maiņā, miegs vēl nenāk. Nezinu kāda šodien pa dienu būs pašsajūta, ceru, ka daudzmaz laba. Visu nakti līst.. Vēl joprojām, tas gan man nepārāk patīk, bet nu.. Tas jau nav pasaules gals! Tas nu laikam arī viss.. Visiem, kuri lasīs šo es novēlu jauki pavadīt laiku!

—

Ir sestdiena, pulkstenis rāda 15:22. Es sēžu pie galda, apkārt ir daudz cilvēku, bet mani tas netraucē. Turpinājums sekos vēlāk, jo Kaspars bļauj: „Sanāk!!”
Tātad… Emocijas šodien ir pozitīvas, jau pieceļoties bija labs garastāvoklis.:) Šodien patika rīta treniņš, ceru, ka vakara treniņš būs tikpat labs! Mūsu grupiņa cītīgi domā par pēdējās dienas pasākumu, man patīk mūsu kopība un tas kā mēs visu apspriežam.
Laukā ir diezgan karsts, bet tieši tas man pietrūka! Tieši tagad man gribas peldēt, ha – ha – ha, gan jau pēc treniņa dosimies arī peldēt. Saprotu, ka drīz nometne beigsies un būs jādodas mājās.. It kā jau gribas mājās, bet no otras puses gribās vēl palikt šeit. Te viss ir tik mierīgs un ir jautri, man patīk šo cilvēku sabiedrība. Manuprāt, mana izvēle saistībā ar nometni bija laba un es priecājos, ka atbraucu uz šejieni! Sajūtas ir dažādas, brīžiem labas, brīžiem ne tik labas, bet tas jau vairāk ir atkarīgs no laikapstākļiem un miega daudzuma naktī. Visu laiku gribas smaidīt un būt labā garastāvoklī, kaut gan brīžiem vienatnē ir ne pārāk labs noskaņojums.
Visā nometnes laikā esmu daudz sapratusi, pārdomājusi un iemācījusies. Vēl neskaitās nometnes beigas, bet īsti nezinu vai vēl sanāks šeit ko ieraudzīt no manas puses. un vēlreiz – es visiem nometnes dalībniekiem novēlu labi pavadīt laiku, daudz pozitīvas emocijas un garīgo izaugsmi!
P.S. Es neesmu cilvēks, kurš māk skaisti izteikties.

—

8. diena nometnē „Atklāj sevi”. Diena pašlaik ir nedaudz samākusies. Nesen bija brokastis, kurās pasniedza pankūkas, ļoti gardi. Treniņš pie Kaspara bija diezgan uzmundrinošs pēc šī rīta nepatīkamās celšanās. Jau pie brokastu galda bija dzirdami pirmie joki un skaļie smiekli. Jau pašā dienas sākumā ir jūtams pozitīvu emociju vilnis, un es domāju, ka šī diena būs izdevusies. Vēl joprojām tracina lapseņu saiets saimniecības teltī.
Pašlaik nav laika rakstīt, jāiet uz domu apli…

—

Zaļa dzīvība izdziest pirkstu galos. Jāņtārpiņš paiet. Tu esi skaista šovakar. Viņa nosarka, nolaižot acis un norietot sabirza lauskās pār jūras nemiera klāto ādu. Sarkanu – savainotu. Jūra viņu nogludina. Viļņu mugurās uzveltas un krastā izšūpotas tās iesūcas smiltīs, lai pret rītu izgarotu par jaunu dienu.
Un vispār šogad ir diezgan savāda sajūta – te nu ir tā miera osta, bet tikai palaikam nokāpju krastā ar visu sirdi un dvēseli, vai ar abām – katru savā saujā. Visu (gan jau, ka krietni par spēcīgu sacīts) redzu un sajūtu, bet kā no citas pasaules (kuras laiks ir puse sekundes priekšā vai pakaļā Tūjas laikam) – tu drīksti tur vērot un ļoti daudz no tā mācīties, bet ne ietekmēt – drīzāk vēlēt labu. Tie vēlējumi tiek tai pusi sekundei cauri, par to esmu drošs. Liekas briest spēcīga pēcgarša un to laikam arī novēlu ļoti – lai tiem, kas šai paralēlajā piejūras pasaulītē ieklīduši, šeitan pavadītais laiks, ne tik daudz atmiņu atstātu (kas ir vienkārši pēdu nospiedumi) kā sēklas, kas uzdegtu jau katra paša ikdienas būšanās un nebūšanās. Kā tāds kopjams, bet skaists un ārstniecisks augs. Tādi mēdz būt. Ir piedzīvots…
Un vēl, gribēju vakardien akmeņa „nomedītājai” Saivai teikt (par Miķeļa dzīvesprieka spējām man pat nav, ko piebilst) – ka jā, tu šķietami pazaudē no nometnes daudz ko no visām tām aizraujošajām lietām un labajām būšanām, ko var pasākt ar miesas „mētelīti”. Man ne reizi vien Tūjas vidū vai beigu pusē dažādas traumas ir nolikušas pie miera. Un tad, ja izdodas skumjas par to negribēto dīkstāvi bezvējā, palaist prom (piemēram, atdodot jūrai, kurai nekad nav ne par maz, ne gana), paveras vesela jauna dimensija, kas māca varbūt vairāk par visiem treniņiem kopā (droši, ka „vairāk” vai „mazāk” reiz vietā teikti vārdi) tāda cilvēkam būšanas mācība, kuras nianses neaizsedz nogurums no treniņiem, muskuļu sāpes un citas tik pat viegli sajūtamas lietas.
Būtu vēl apmēram 1000 un viena lieta, ko uzrakstīt, bet nu laikam ir pats, pats pēdējais brīdis atdot sevi nakts – un – jūras mieram līdz rītam, lai vismaz uz brīdi rīt nokāptu ar visu sirdi un dvēseli šai pusē.
Ar labu nakti. Tieši, kā šie vārdi pa burtiskam nozīmē.

—

Šodien ir pirmspēdējā pilnā nometnes diena. Nespēju noticēt, ka parīt jādodas mājās. Būs atkal jāpielāgojas „iepriekšējās” dzīves ritmam. Cenšos par to nedomāt un ļauties nometnes pēdējo dienu burvībai. Treniņos strādāju diezgan centīgi un mēģinu iemācīties pēc iespējas vairāk. Šobrīd saimniecības teltī ir diezgan maz cilvēku, liela daļa ir aizgājuši uz veikalu. Apkārt ir tāds klusums un miers… Man, protams, patīk jautrība un smiekli, bet dažreiz ir vēlme nedaudz sakopot domas. Tieši tagad vēlos, lai laiks nedaudz apstājas, savādāk jūtos kā maratonā. Tikko atkal man uznāca kārtējā smieklu lēkme, kas šajā nometnē nav retums. Nav bijusi tāda diena, kad es būtu jutusies nelaimīga vai neapmierināta. Esmu pārliecināta, ka šīs desmit dienas vasaras brīvlaikā man būs visneaizmirstamākās (pareizāk laikam gan būtu teikt: jau ir).
Domas klejo kaut kur apkārt, es tās nespēju līdz galam savaldīt vai kā citādi iegrožot, tāpēc šis teksts ir tāds tik bez sakarīgs. Gribētos uzrakstīt ko vairāk, taču neesmu spējīga kaut ko izdomāt. Turklāt tikko tie, kas bija veikalā, atnāca atpakaļ…

—

Čau! Ieteicams nelasīt. Šodien saule slēpjas aiz mākoņiem, nelīst lietus, bet ir diezgan drēgns.
Es tikko atnācu no veikala, protams, uz turieni gāju kopā ar viesiem nometnes dalībniekiem un Dainu. Es šodien ļoti vēlētos satikt savu trusīti, kurš aprīlī nomira, es pēc viņa ļoti skumstu, es skumstu arī pēc sava otra trusīša, kurā bija ļoti viltīgs un ātrs, tāpēc aizbēga. Pašlaik manai māsai ir trusītis, bet viņa man ļoti reti ļauj turēt un samīļot. Atā

—

Rit trešā nometnes diena, jūtos normāli, bet jūtu, ka muskulīši sāk sāpēt. Nezinu kāpēc, bet man jau šodien gribās mājās. Nometnē esmu daudzus gadus un šī ir vienīgā nometne, kurā es nejūtos piederīga, sajūta tāda, ka neliekas, ka atrastos šeit. Man pietrūkst visi vecie draugi, kas vairs nebrauc uz nometni un šogad jūtos atstumta, jo nav mana labākā nometnes draudzene Čiksīte un nav Jožix, Druvis un citi draugi. Labi, ka vismaz ir Toms un Vilciņš, ir kaut kāda maza jautrībiņa.
Šovakar ir arī nakts spēles, kurās es nezinu vai piedalīšos, jo ir arī nakts maiņa, kura ir no pulksten vieniem līdz trijiem un tad ir tikai četras stundiņas, ko pagulēt un tad jāceļas augšā un jādodas uz kārtējo treniņu. Žēl, ka šogad ir ļoti maz cilvēku, samērā ar citiem gadiem. Biju domājusi, ka vairāk būs lielāku cilvēku, bet šogad tā neierasti ir vairāk mazie.
Nav man šogad nekā tāda, kas ļoti patiktu, pārsvarā viss, kas notiek, ir neitrālas sajūtas.
Ir arī cilvēki, kas šogad nepatīk un par kuriem neesmu lielā starā, bet nu, kaut kā jau var sadzīvot. Vienīgā lieta, kas man šogad nepatīk, ir treniņu garumi, jo personīgi es nevaru izturēt divarpus stundas, tas ir pārāk nogurdinoši. Un nepatīk arī tas, ka ir nometnes beigās eksāmens, kurā jāatrāda, ko ir iemācījies nometnes laikā, man nepatīk nometnes dalībnieku priekšā kaut ko tādu darīt, jo tad man ir ļoti liels stress un uztraukums, kas mani tiešām ļoti tracina. Nepatīk vēl arī tas, ka pēc nakts spēlēm var tikai pusstundiņu ilgāk pagulēt. Lab tgd jāiet uz treniņu, tad jau, kad vairāk laiciņa būs, tad vēl kaut ko uzrakstīšu. Atttaaa!!!