Elizabetes stāsts: "Jau pēc pirmās tikšanās ar komandu jutu, ka jā – šie ir man līdzīgie, mani cilvēki. Tādi, kā šajā komandā, nekur apkārt "nemētāja", tādu noteikti nav daudz."

Atklāj sevi komandā iekļuvu, šķiet, savas mērķtiecības dēļ. Uz to apzināti gāju, izsverot savas stiprās puses. Noticēju, ka varu nest pienesumu šajā nometnē. Jau pēc pirmās tikšanās ar komandu jutu, ka jā - šie ir man līdzīgie, mani cilvēki. Tādi, kā šajā komandā, nekur apkārt “nemētājas”, tādu noteikti nav daudz. Biju patiesi, neviltoti priecīga, kad Kaspars man uzticējās teju uzreiz un pieņēma komandā, kas šķiet nu jau kā otra ģimene.

Kaut arī biju redzējusi daudz bilžu, video un “aizkulišu” materiāla no iepriekšējo gadu nometnēm un gaidas man bija augstas, nometnē notiekošais, tās gaita un dinamika mani pārteidza katru dienu. Izaicinājumu bija daudz. Parasti mani tas biedētu, tomēr šeit tas bija kā dzinulis iet uz priekšu, turpināt darboties, stāties pretī katrai jaunai dienai un tajā pašā laikā ņemt, uzsūkt visu, ko tā sniedz. Uz katru dienu skatījos kā uz ļoti vērtīgu un neatkārojamu, jo tieši tāda ir Atklāj sevi nometne.

Atceros, ka ik pa laikam sūtīju mājiniekiem audio ar tekstu apmēram: “Šo nekur citur nevar iegūt, nekur nekur. Nākamgad sūtiet brāļus te.”

Visskaistākais par nometni ir tas, ka ikkatrs, un es runāju gan par dalībniekiem, gan mums - treneriem, ikkatrs iegūst neizmērāmi daudz. Mēs mācāmies viens otru, mācāmies katrs pats sevi - saprast, cienīt, just un pats galvenais - pieņemt.

Apmācībās dažas nedēļas pirms nometnes viens no tā dēvētajiem “vecajiem” treneriem minēja, ka ļoti gaida nometni, jo tā viņu uzlādējot turpmākajam gadam. Atceros, ka pie sevis domāju - “bet kā?”, jo biju visai nobijusies no lielā darba apjoma, enerģijas atdeves, kas aizies šajās teju 11 dienās un kuplā dalībnieku skaita sirsniņās un prātos. Un patiešām - lai arī darāmā netrūka ne minūti un ejot gulēt grāmatu pat uz divām minūtēm nesanāca palasīt, tagad es saprotu un izjūtu viņa teikto. Es JAU gaidu nākamo nometni, lai uzlādētos.