Agnese: nometne bija laiks sev…

18.08.2011 TŪJA 20

Ļoti gribēju uzrakstīt, bet nekādi nevarēju saņemties drosmi! Ik pa laikam iznāk kaut ko atcerēties un pārdomāt par nometni. Atcerējos, ka tieši pirms pašas nometnes nojuka saplānotais bērnu pieskatīšanas grafiks, bet viss atrisinājās labvēlīgāk nekā iepriekš bija izdomāts. Tātad – uz nometni bija jābrauc, atpakaļceļa vairs nebija

Mans galvenais mērķis, braucot uz nometni, bija treniņi. Fiziska slodze, dažādie treniņi un to īpašā vieta (tas, ka treniņi notika pie jūras, piedeva īpašu sajūtu) ļāva atbrīvoties no dažādām uzkrātām nelietām. Manī bija sakrājušies jautājumi, ko gribēju pajautāt sev, tādēļ īpaši nebiju piedomājusi par pārējām dienas aktivitātēm, kas pēcāk izrādījās liels atklājums priekš manis. Nometne bija laiks sev. Galvenais ieguvums – miers un savstarpēji pozitīvā gaisotne. Bija lieliska iespēja atpūsties no ikdienas. No sīkām negācijām (varbūt arī ne tik sīkām), kuras pārāk stipri ir ielīdušas ikdienā.

Nometnei beidzoties, mani nepameta sajūta, ka šīs desmit dienas tik tiešām paskrējušas, bet apdomājot saproti, ka daudz kas bija noticis, un vēl tas, un arī kaut kas vēl. Braucot uz nometni, es nebiju domājusi, ka tik ļoti visā iesaistīšos. Šī nometne man tiešām kļuva tuva – ar cilvēkiem, ar jūru, ar vienkāršo sadzīvi, ar ikdienas notikumiem un jaunatklājumiem. Mazliet bail par atgriešanos, ja nu … Un tad es saku sev, ka viss, kas ir manī, tas ir tik patiess un īsts, cik es to jūtu un uztveru. Un tad man nav bail uzticēties, sajust, mīlēt un baudīt to visu, ko var saukt par dzīvi (nometni, mājām, ģimeni, otru, sevi pašu).
Paldies,
Agnese