Kaspars: Pēcnometnes sajūtas

10.08.2011 TŪJA 20

Nometne… Spilgti atceros pirmo nometni, kura bija tikai nedēļu gara un dalībniekiem toreiz izmaksāja 12 latus. Tajā cenā ietilpa arī organizēts autobuss no Valmieras uz Tūju. Tajā laikā tās bija tikai tīri sporta nometnes tiem, kuri trenējās ikdienā. Trīs treniņi dienā un pārējais laiks tika aizpildīts ar dažādām spēlēm vai vienkārši atpūtu. Spilgtākie notikumi bija naktspēles, kuras kuru robežas toreiz nebija ierobežotas (tagad tā ir nepilna Jūrasdzeņu teritorija). 

Kad ap 2000. gadu uzsāku mācības darbam ar riska grupas jauniešiem, ceļš mani noveda pie diviem lieliskiem šī darba profesionāļiem – Valda Vanaga (toreiz Ogres jauniešu organizācijas vadītājs) un Nila Klinta (toreiz Jaunatnes Kristīgās savienības 155. skautu vienības vadītājs). No šiem vīriem iemācījos pamatlietas komandas veidošanā un saliedēšanā, kā arī svarīgāko darbā ar jauniešiem. Kopš tā laika nometnēs aizvien vairāk tiek strādāts tieši uz dalībnieku savstarpējo saliedēšanu un iekšējās pasaulītes sakārtošanu. Sākumā tie bija tikai grupu uzdevumi, pēc kuriem tika pārrunāti visi komandas darbības plusi un mīnusi, bet vēlāk jau parādījās „domu apļi”, kuros tad līdz pamatīgiem sīkumiem un dažādu sarežģījumu risināšanai tika izrunāti vairāki, jauniešiem ļoti aktuāli, temati. Pamatā jau viss grozās ap labo un ļauno, uztveri un attieksmi pret notiekošo, un attiecībām jebkurā līmenī. Tās ir ikdienišķas, cilvēkam bieži vien neskaidras tēmas. Šajos domu apļos ieguvēji ir pilnīgi visi, jo dalībnieki dalās ar savu pieredzi un iespējamo sarežģījumu risināšanas veidu meklēšanu. Man jau šķiet, ka šie „domu apļi” arī ir nometnes sirds, kura, tāpat kā cilvēka sirds, nevar iztikt bez pārējā organisma – darba ar sevi caur fiziskiem treniņiem, garīgiem treniņiem, komandas veidošanas uzdevumiem un visa pārējā, kas notiek nometnē. It kā mēs ikdienā pasniedzam U ŠŪ un šīm vajadzētu būt kārtīgām sporta nometnēm. Bet laika gaitā treniņi ir aizgājuši otrajā plānā, priekšpusē izvirzot tieši darbu ar iekšējās pasaulītes augšanu un sakārtošanu.

Pēc pēdējās, jubilejas, nometnes ir spēcīga tā sajūta, ka ir panākts tas rezultāts, kādu vēlējāmies pirms nometnes, vēl strādājot pie tās plānošanas. Dzirdot dalībnieku sajūtas un domas pēdējās dienas aplī, saprastu, ka darbiņš ir padarīts. Iekšā mājo miers un gandarījums par paveikto. Manas pēcnometnes sajūtas ir ļoti atkarīgas no dalībnieku pēcnometnes sajūtām un vēlmes turp atgriezties vēl un vēl.. Nometnes laikā mums treneriem tas ir darbs. It īpaši priekš manis. Mums ir jārūpējas, lai dalībnieki uzķer to, ko mēs viņiem vēlamies iedot. Ja tas sanāk, tad ir forši un varam droši doties tālāk. Pašu nometnes gaisotni es baudu no cita skatu punkta, bet ir svarīgi spēt uz to paraudzīties arī ar dalībnieka acīm. Kas, ceru, ka pagaidām vēl labi izdodas.

Pirmo reizi pēc ilgāka laika neskrēju uz Ķurmjragu, jo vadīju treniņu tiem, kuri neskrēja uz ragu, bet toties ar pilnu atdevi izbaudīju abas pirts reizes. Ļoti patika arī puišu ideja par Džakuzi vannu. Tik pašam nesanāca izbaudīt rezultātu uz savas ādas.

Ir sāpīgi par četrām cietušajām kājām, no kurām trīs noķēra akmeņus. Kaut fiziskās aktivitātēs šie dalībnieki vairs nevarēja piedalīties, domāju, ka iekšējā pasaulīte daudz ieguva nometnes atlikušajā laikā.

Prieks ir par to, ka dalībnieki nāk pie

manis runāties un kopīgi meklēt arī dažādus risinājumus personīgiem sarežģījumiem, par kuriem nevajadzētu spriest kopīgās dalībnieku sarunās.

Vērtīgs ir katra trenera ieguldījums un atdeve šim pasākumam. Mēs katrs esam ļoti atšķirīgi un tai pašā laikā ar līdzīgām dzīves vērtībām. Visi kopā

un katrs atsevišķi varam iedot tik daudz…

Tagad, pēc nometnes, joprojām esmu uz tāda kā pacēluma viļņa, kas palīdz viegli tikt galā ar tīri ikdienišķiem sarežģījumiem darbā, mājās un ikdienas gaitās. Pats vērtīgākais ir iegūtais iekšējais miers un vēlme darboties tālāk. Kā arī paša iekšējās pasaules sakārtošana.

Paldies vēlreiz nometņotājiem un palīgiem!