Laura: pārdomas pēc nometnes

27.08.2012 TŪJA 21

Es biju nolēmusi neko nerakstīt, tomēr kaut kas manī izraisīja vēlmi pastāstīt par savām izjūtām pēc nometnes.

Atbraucot mājās, sajūtas bija savādas. Nebija varbūt tik skumji kā pagājušajā gadā, tomēr bija grūti pierast pie vides maiņas, sajūta bija tāda, it kā es atrastos uz citas planētas. Pirmās divas dienas, ko pavadīju mājās, es lielākoties centos pielāgoties šai “ne-Tūjas” pasaulei, kavējoties atmiņās par nometni. Tomēr drīz vien sapratu, ka nav jēgas tikai sēdēt rokas klēpī salikušai līdz nākamajam gadam, gaužoties par to, cik nometnē viss bija lieliski, toties ārpus tās – slikti. Protams, man pietrūkst tās atmosfēras, pietrūkst mūžīgās jokošanās, smieklu līdz asarām, sirsnīgo sarunu, vēja un jūras šalkoņas, uzdevumu un visa pārējā, kas šo nometni padara tik īpašu. Tomēr, ja nometne būtu garāka, nebūtu tās patīkamās pēcgaršas, nebūtu to emociju un nepiepildītības sajūtas, kas liek ar nepacietību gaidīt nākamo gadu. Šobrīd šķiet, ka gads – tas taču ir tik daudz, taču esmu pārliecināta, ka laiks paskries vēja spārniem, un nepaspēšu ne attapties, kad būs jau jābrauc uz nometni.

Nu tad līdz nākamajam gadam!