Tūja 21: Emociju klade
30.08.2012
Ceturtdiena, 2. augusts
Naktī uzbrukums nometnei. Zaudējumu nav. Ir nelieli tehniski bojājumi nometnes aizsardzības sistēmā. Izteikts rājiens sunim Šērai par neriešanu.
_____________________________
Otrdiena, 30. jūlijs
Dažas minūtes pirms pusdienām… Un atkal Kaspars bļauj…
Jāiet!
_____________________________
Ir ceturtdiena, 2. augusts. Laikam 2012. gads.
Man ļoti patīk kā rit šī nometne, jo katrs ir atradis savu vietiņu. Mazākajiem (dažiem) ir grūtāk, jo ir grūti celties no rītiem, grūti saņemties nakts dežūrām un kāds ir atsūtīts pret savu gribu. Bet ir prieks, ka arī šie mazie sanamās un sāk izbaudīt piedāvāto nometnē.
Vakar bija atkal lieliskā Tūjas pirts ar patīkamo izkarsēšanos, kas krietni atšķiras no stacionārām pirtīm. Vēl šodien skaidri izjūtu vakardienas pirtošanās sajūtas.
Rīta treneru treniņā dodu viņiem, manuprāt, diezgan sakarīgus treniņus, kuri balstās uz sevis un cilvēka kustību izprašanu. Man prieks, ka tie sanāk ļoti labi un audzēkņi ņem to pretī. Patīk arī tas, ka treniņi ir sešos no rīta. Prieks pamosties tieši šādā veidā kopā ar dabu.
Tagad ir tas brīdis, kad daudziem varētu būt grūti (iekšēji), jo nometnes laikā ar nozīmīgajām sarunu tēmām tiek uzjundītas dziļi sevī slēptās emocijas, pārdzīvojumi un sarežģījumi. Bet tad vajag arī ļaut vaļu šīm emocijām un droši izraudāties. Tas nozīmē, ka ir sasniegts nometnes mērķis. Šis laiks arī ir vislabākais, lai sakārtotu sevī kādu sasāpējušu domu vai sāpi. Šis ir labs laiks, lai tiktu vaļā no kādām negācijām, vai negatīvām rakstura īpašībām sevī.
Prieks ir par katru dalībnieku un katra trenera devumu nometnē. Vēl tik atliek pielikt pūles pie tā, lai katrs dalībnieks (pēc iespējas) iegūst maksimālo guvumu no šīs nometnes.
_______________________________
Pēdējā nakts maiņa
500 – 800 Jānis, Māris, Robis
Iepriekšējā dienā nakts spēles nenotika, jo sākās lietus, bet Kaspars visiem atļāva pagulēt pusstundiņu ilgāk.
Baigā garlaicība:
Robis spēlē IPhone
Māris nolaida luni un aizgāja gulēt
Bet es kaut ko ākstos ar bungu vālītēm.
Šodien ir pēdējā pilnā diena, kas ir pilna visādiem uzdevumiem. Es personīgi gaidu uzdevumu uz virvēm, tie ir diezgan interesanti.
_______________________________
2. D.
Tūlīt būs brokastis, bet es brokastīs ēdīšu tikai maizītes, jo man negaršo piens. Treniņš bija tiešām labs, to radīja Daina un viņas draugs. Kā jau skatos, neviens izņemot mani pašlaik te neraksta. Nu, saņematies!
_______________________________
Nakts dežūra – 3. dienas rīts līdz ar rīta ausmu
500 – 730
Šorīt viss mierīgi, nekādu lieku kustību ap teltīm nemana, mēs paši sēžam ap galdu un spēlējam kārtis. Silta tēja lieliski pamodina un es ar nepacietību gaidu, ko nesīs šī diena…
Vakar bija lieliska diena – gan uzdevums ar čūsku, gan rīta meditācija ar elpošanu kā arī omulīgā gaisotne saimniecības teltī par spīti (vai tieši pateicoties) lietum. Obas Volfiņa sarunas par enerģijām un dvēseli, un visbeidzot skrējiens līdz ragam, kas deva patiesu gandarījumu, jo nekad iepriekš tik ilgi nebija bez apstājas skrējusi – izrādās, ka tiešām var izdarīt vairāk nekā pašam/ai liekas, ja vien grib.
Bet diemžēl „uzmanība” uz lampu atslāba un pārbaudi līdz galam šoreiz neizturēja – gaišā dienas laikā Helmis to aiznesa prom: laba mācība uz priekšdienām un nedomāju, ka otrreiz tas viņam vai kādam citam būs tik viegli mūsu maiņas laikā.
_______________________________
augusts
Šodien Ilzei ir dzimtene un es ceru, ka viņu arī izpeldinās jūrā, tā pat kā Sigitu. Es īsti nezinu, ko rakstīt, bet klade ir baigi tukša…
Man baigi nāk miegs, bet tūlīt būs pusdienas, Saule pašlaik spēlē ģitāru un viņam baigi labi sanāk… Ūn es tagad iešu ēst!
_______________________________
Pulkstens ir 05:47 un mēs skatāmies „Solis augšup 3”. Man uzmācās kkada stulba lapsene un es viņu nevaru nosist!
Ārā tikko sāka līt un man palika auksti…
Šī nometne tiešām ir vieta, kur sākas tāda kā otrā dzīve, vai otrā realitāte, jo atrodoties šeit, tu noslēdzies no parastās pasaules un vari aizmirst savas problēmas un sarežģījumus. Šeit tu vari apspriesties un ieklausīties citos, uzzināt daudz ko jaunu, ļoti daudz ko, iegūt pieredzi lietās, ko šeit māca. Iepazīt jaunas un tik ļoti dažādas personības, cilvēkus ar savu viedokli un savām domām par dzīvi un visu pārējo…
_______________________________
Nepatīkamā – lietainā – diena ir sākusies.
Tākā nometnē esmu tik pāris dienas, muskuļu sāpes ir diezgan jūtamas.
Biju aizmirsusi, cik šeit ir jauki. Visi cilvēki ir draudzīgi, pretimnākoši un saprotoši. Varbūt tā ir viena no lietām, kas man kādu laiku ir pietrūkusi.
Un atkal jau lielais „SANĀK”!!
Tākā pabeigšu savu rakstāmo vēlāk.
_______________________________
2./3. augusts
Šorīt pie debesīm tāds maģisks pilnmēness. Ar savu neparasto spēku tas piesaista skatienu un kādu brīdi nelaiž vaļā. Gluži kā saule, kas pielej dienu, mēness izgaismo nakti, ļaujot ieraudzīt to, kas citu nakti varbūt būtu palicis apslēpts ēnā. Arī vakara muzikālajam sniegumam tas ir kā dabas prožektors. Cik piederīgi…
Cauri naktij mēness aizslīd slēpjoties aiz koku galotnēm un mākoņiem, līdz beidzot tas staro, liedams savu gaismu pār jūru. Tā vien gribas aiziet pastaigāt pa balto tiltu…
_______________________________
Es šobrīd sēžu dežūrā kopā ar Elizabeti. Mūsu dežūra ilgst no 1:00 līdz 3:00. Tagad ir 2:15. Iepriekš mums blakus sēdēja arī Roberts un Māris.
Tikko es izdzēru savu citronu tēju, tā bija ļoti garšīga.
_______________________________
Pašlaik esmu dežūrā. Vēl 35 min līdz 3:00 un tad būs jāiet modināt nākošās meitenes. Bet tagad nevaram izdomāt, ko darīt un kož odi, tāpēc, ar nepacietību gaidu, kad šī dežūra beigsies. Šī bija mana un Anetes pēdējā dežūra, tāpēc, ceru, ka vismaz pēdējo nakti no otrdienas uz trešdienu varēšu izgulēties.
_______________________________
Nāk miegs, bet par spīti tam, es jūtos labi. Ak, tomēr atrasties šeit ir tik labi! Ilgu laiku gaidīju šo nometni, tas ir brīdis, kad atkal 10 dienas varēšu atslēgties no ikdienas. Esmu patīkami pārsteigta, ir jaunas sejas un visi joprojām ir draudzīgi un atsaucīgi. Ja neskaita to, ka vakar uznāca negaiss, tad līdz šim viss, manuprāt, ir izdevies. Prieks, ka atkal varu šeit atrasties. Ceru, ka šīs 10 dienas paies nemanot, tiešām aizraujoši.
_______________________________
Tagad ir dežūra 5:00 – 7:30.
Mēs sēžam klusēdamas, jo mums nav ko teikt. Annijas grupiņa pamodināja mūs 3:50 sakot, ka pulkstenis ir nepareizs. Mēs nezinām, kam ticēt, jo mūsu telefoni ir izlādējušies. Rīt laikam būs 4. diena nometnē. Vakar vakarā mēs ar Madaru nepiedalījāmies naktsspēlēs, jo mēs bijām nogurušas. Tie odi visu laiku bāžas virsū, es nevaru viņus izturēt!!!
Tā, tagad es atklāju to, ka tas pulkstenis vispār neiet uz priekšu, nu ārprāts, kā lai mēs tagad zinām, kad būs 7:30? Ai, laikam es gaidīšu, kad Kaspars sauks – Cēļāāmiees!! Tad arī beigsim. Diezgan auksts tagad ir, salst kājas, bet Madara un Elizabete tagad mierīgi guļ guļammaisos uz soliņa, man pat liekas, ka EBE ir aizmigusi. Vakar vakarā nejutos īpaši labi, man nebija slikti, nesāpēja vēders, vienkārši nezinu kāpēc nejutos labi. Vakar es izmazgāju viena cilvēka trauku, jo viņš pats to neizmazgājis aizgāja prom Par šo darbiņu es viņam prasīju saldējumu, bet vakarā es no tā atteicos, nekas grūts nav – izmazgāt vienu bļodiņu, bet ir jābūt gribasspēkam, lai to izmazgātu.
Nu labi, tad es sev novēlu, lai šī dežūra būtu mierīga un ātri beigtos.
_______________________________
Ir pienācis tas brīdis, kad beidzot esmu saņēmusies kaut ko šeit ierakstīt. Jau labu laiku taisos to darīt, tomēr kaut kā vienmēr tas nav īsti izdevies…
Šobrīd pulkstenis rāda nedaudz pāri vieniem, es sēžu viena pati saimniecības teltī un nespēju sagaidīt pārējos cilvēkus, ar ko man kopā jāsēž nakts maiņā, šķiet, ka tā arī visu laiku sēdēšu viena pati. Ja tā arī būs, tad šiem 2 cilvēkiem es sagādāšu īpaši nepatīkamu rītu ;D
Pirms laiciņa biju jau izdomājusi, ko es šeit varētu ierakstīt, bet tagad tas viss ir kaut kur izgaisis…
Dienas nometnē skrien vēja spārniem, un es nepaspēšu ne attapties, kad būs jau jābrauc mājās. Tik ļoti negribas atgriezties tajā otrajā, skarbākajā realitātē pie visām problēmām un sarežģījumiem. Laikam jau tieši tāpēc es arī gaidu šo nometni, lai 10 dienas varētu pilnībā atslēgties un aizmirst visu, kas sagādā raizes. Tam, ko jūtu, nav precīza formulējuma, tāpēc ir diezgan grūti to aprakstīt. Vienkārši te es jūtos labi, es varu būt es, neizlikties vai tēlot kaut ko. Un jā, es tikko atcerējos spēli! Ar šo visu es laikam vienkārši gribēju pateikt, ka man te ļoti patīk un es negribu doties prom.. Lai gan ir jau tāds teiciens: „Laba daudz nevajag.”. Tad jau atliek vienīgi priecāties par dzīvi, izbaudīt nometnes pēdējās dienas un ar jaunu sparu turpināt cīnīties par savu vietu dzīvē.
_______________________________
Varētu teikt, ka ir pienācis tas brīdis, kad man sāk kļūt smagi. Es sēžu pie galda, apkārt visi smejas, bet man vienkārši nenāk smiekli un gribas bļaut, raudāt un krist gar zemi.. Ir diezgan tizla sajūta, jo man negribas raudāt visu klātbūtnē. Šķiet, ja sākšu raudāt, tad tas būtu tāpat, kā mazgāt apakšveļu visu priekšā. Varbūt esmu vecmodīga, bet man tas šķiet kaut kā nepareizi. Protams, ir vajadzīgs izpaust savas emocijas, bet varbūt labākais veids nav to darīt citu klātienē, pietam, ja pašam ir smagi..
Pagaidām var teikt, ka nometne ir tiešām jauka (ja neskaita šodienu, kad nejūtos īpaši labi). Sajūtas ir neaprakstāmas, šķiet, ka viss laiks ir apstājies un mēs esam vienīgie uz šīs planētas. Tā kā esmu spiesta rakstīt tumsā, tad mans rokraksts ir tiešām „smuks un taisns”
Mēģināšu laboties (giggle). Tātad, man personīgi patīk atmosfēra, kas valda nometnē. Patīk tie joki, smieklīgie smiekli, sarunas pie galda.. Viss ir tik jauki. Brīžiem kaitina dažu cilvēku attieksme pret apkārtējiem, tas liek aizdomāties par to, kāda es agrāk biju.. jā. Uzskatu, ka esot šeit nometnē, es smeļos enerģiju visam gadam, kā tas bija iepriekš. Laikam jau tā ir , ka esot nometnē viss apkārtējais pazūd. Man patīk, ka šogad ir mākslas grupiņa, jo esot tur es varu mierīgi pasēdēt, pazīmēt un salikt pa plauktiņiem visu, kas nepieciešams, lai justos labi. Domāju, ka šai reizei pietiks, lai viss pārējais paliek pie manis, tas tā, intrigai.
______________________________
Šobrīd pulkstenis ir 04:35. Mums ir naktsmaiņa. Pārrunājām daudz ko un tā tālāk. Visu laiku gribēju kaut ko uzrakstīt, bet nezināju ko. Kā arī tā īpaši galva nestrādā.
Laiks, kas šeit pavadīts, vienkārši skrien, un tu pat nespēj attapties, kad jau ir vakars. Tad tu saproti, ka vēl ir palicis tik maz laika, lai izbaudītu visu, ko tā tev spēj dot, kā arī mazliet atslēgties no ikdienas rutīnas un problēmām. Šeit tu vari justies brīvi un sakārtot domas. Nometnē tu īpaši neuztraucies par daudz ko kā parastā ikdienā.
Rakstot visu laiku skan dziesma – Dzīvo brīvi. ;D (LoL)
______________________________
Sveiki! Gribēju pateikt, ka man šī nometne ļoti patīk. Vienīgā lieta, kas man nepatīk šeit ir tā, ka mūs modina 7:30. Ā un vēl arī tas, ka mums ir treniņos daži bērni (it īpaši Dadzis) nestrādā un norok visu kolektīvu.
Diemžēl esmu apsaldējusi kaklu un nevaru izbaudīt nometni par visiem 100%. Tas nekas, jo, ja tev ir draudzenes, kas tevi atbalsta, tad viss šķiet vieglāks.
