Dianas stāsts: "Ir patiess, neviltots prieks redzēt, kā domas vai nejauši pateiktas frāzes pārtop taustāmā īstenībā."

Nesen atnāca atklāsme, ka gandrīz puse dzīves ir pagājusi kopš pirmo reizi spēru kāju nometnē un ceturtdaļa kopš ir būts tās aizkulisēs. Kādā nesenākā sapulcē šogad panesās saruna par to, kas tad aicina cilvēkus atgriezties un braukt 9 gadus pēc kārtas, un Helmis diezgan tieši uzdeva jautājumu, kas skanēja līdzīgi kā “Kāpēc tu pati tagad atgriezies uz nometni katru gadu?”. Jautājums aizķērās, un atbildi es vēl joprojām ļoti skaidri noformulēt, laikam, nespēju.

No savas pirmās nometnes konkrētus mirkļus gandrīz vispār neatceros. Atceros drīzāk to sajūtu un pārliecību, ka nākošgad būs jābrauc atkal. Nometne tobrīd bija vieta, kur nebija jābaidās, nebija ikdienas brīžiem ļoti slāpējošās un nospiedošās vides, un bija iespēja būt, darīt un aizrauties līdzi tā mirkļa procesiem. Pirmos divus gadus, man šķiet, ka domu apļos psiholoģiski “ventilējos”, būtībā stāstīju visu, kas uz sirds, kas noticis, kas kā licis justies. Vispār jau ne tikai domu apļos, neformālās sarunās kāpas malā arī. Bieži vien viss, kas vajadzīgs, lai būtu labāk, ir tikt uzklausītam, kas tobrīd, šķiet, ļoti trūka ikdienas gaitās. Uzdevumos arī aizrāvos tikpat dedzīgi. Nometne tā lēnām prātā iesēdināja ideju par to, ka es arī varu. Tā nu spīdošām aciņām, mēģinot saķert to sajūtu un pārliecību, es braucu vienreiz, divreiz un pēc pauzītes atgriezos arī trešo reizi.

Savā pēdējā gadā kā dalībnieks devos pēc 2 gadu pauzes, jo konkrētās divas vasaras tika pavadītas uz klints, ledāja vai kalnā, tomēr augusta sākums tur arī bija labākā sezona. Pēdējā Tūja noritēja pilnīgi savādāk kā pirmās divas. Šoreiz ikdienai bija cits konteksts – bija brīvība darboties, uzņemties kaut ko un arī kļūdīties – un tieši to es arī darīju.

Laikam, jau pārliecība “visu vai neko” ir bijusi arī tad – ja dara, tad pilnībā atdodas un mēģina gūt to labāko rezultātu, proti, nometnes kontekstā, domu apļos – ieklausās un dalās pieredzē, uzdevumos – iesaistās, treniņos attiecīgi tā pat. Ja vien šī pārliecība kādreiz neradītu problēmas, būtu jau pavisam izcili… Spilgti palicis ir gadījums, kad tik ļoti koncentrējoties uz mērķi, novedu kādu savas komandas dalībnieku līdz asarām. Arī šādas situācijas ir neatsverami vērtīgas – pārrunāt, pašam izprast un piedzīvot uz savas ādas sekas salīdzinoši drošā vidē. Tas liek aizdomāties, atskatīties un saprast savus “tarakānus”.

Pēc brīža sekoja aicinājums pievienoties treneru vidum. Atceros, ka tobrīd to vispār nespēju aptvert. Pirmie gadi otrā pusē bija pavisam īpatnēji. Tik daudz jauna, tik daudz it kā pazīstamu cilvēku neredzētu pušu un leņķu, tik daudz nezināmā. No nometnes sapulcēm sākumā gandrīz neko nesapratu – ne no loģistikas un organizatoriskās puses, ne no saturiskās. Tā pat gan tās apmeklēju, dažbrīd iejaucoties ar jautājumiem, lai man izskaidro, kas tad īsti ir ir “augļu ķērājs” vai “X paralēle”. Tā visa bija tāda īpatnēja plūšana pa nezināmā straumi, cenšoties neuzsēsties uz kāda nepamanīta zemūdens akmens. Pirmā nometne “Ataugās” gan man nedaudz asociējas ar tādu kā veco laužu pansionāta sarunu – visu laiku bija jāsalīdzina ar to, kā tad bija senāk Tūjā. Kad pēc gada patiesi devām “Ataugām” pilnvērtīgu iespēju, iemācījāmies novērtēt, cik tad tur arī var būt labi. Personīgās sajūtās pirmās nometnes bija meklējumu pilnas. Abas pieredzes gan dalībnieka, gan trenera ir izmainījušas un veidojušas daudzas vērtības un zināmā mērā arī rakstura skaldnes – lūkojoties pagātnē nekad nebūtu domājusi, ka jebkad brīvprātīgi uzņemšos tik daudz darbiņu un atbildību, ka būšu visu laiku aktīvā darbībā, un tik daudz laika pavadīšu cilvēkos un cilvēku priekšā, kur nu vēl, ka no tā gūšu gandarījumu.

Ar laiku lēnām aklimatizējos nometnes vidē pēc daudz “aplauzieniem”, kas gan notiek arī tagad, apguvu “profesionālo žargonu”, nedaudz cietināju savu psiholoģisko mugurkaulu un pacietību. Ceļš te galīgi vēl nav galā un ir tik daudz šķautnes gan raksturā, gan prasmēs, pie kurām strādāt. Nometnes pieredze šobrīd ir citāda. Daudz, daudz darbīgāka, citādi piesātināta ar straujākām sajūtām un mazajām veiksmēm un neveiksmēm, kā arī konfliktiem, jautājumiem un situācijām, ko risināt. Zināmā mērā uzlādējos no nometnes gaisotnes un no katru gadu neticamās sajūtas, ka “Mēs to izdarījām!”. Ir patiess, neviltots prieks redzēt, kā domas vai nejauši pateiktas frāzes pārtop taustāmā īstenībā.

Laikam, jau es atgriežos ne tikai tās enerģijas un iespaidu, ko katrs gūst nometnē dēļ, bet arī, lai dotu nometnes jauniešiem iespēju noticēt tam, ka viņi var, dotu vietu, kur tikt uzklausītam, un dotu iespēju mācīties, neizbaudot skaudrās īstās dzīves sekas, gluži tā pat kā nometne deva tam visam vietu man, kad to patiesi vajadzēja. Man arī vienkārši patīk te būt, darīt, plānot un īstenot tās neticamākās idejas.