Helmja stāsts: “Nometne man ir kā viens liels restarts uz visu nākamo gadu.”

Mans ceļš uz nometni iesākās daudzus gadus atpakaļ, kad sāku apmeklēt U ŠŪ Saņ-da treniņus. Diemžēl līdz manai pirmajai nometnei bija jāgaida labs laiciņš (~5gadi). Pirmajā gadā es sapratu, ka daudz esmu palaidis garām, jo tās lietas, ko var piedzīvot, un iegūt nometnē nevar dabūt citur.

Mana pirmā nometne bija vēl ar Kaspara audzēkņu vairākumu, un austrumu cīņu treniņi bija vieni no galvenajām nodarbībām. Kaspars bija saskatījis manī potenciālu, un tiku iecelts par treneri, to gan uzzināju neilgi pirms nometnes.:D Tajā laikā es regulāri vadīju 1 treniņu 2 jaunākiem audzēkņiem, un pāris treniņus lielākam baram. Visās citās nodarbībās piedalījos kā pilntiesīgs dalībnieks, kur iepazinu "Kopības spēku" un "Domu apli". "Kopības spēkā" sapratu, ka nav jābaidās uzņemties iniciatīvu, un nav jābaidās no savu ideju metāšanu, lai varētu veiksmīgi iziet komandas uzdevumus, savukārt "Domu aplī" tika pārcilātas svarīgas un dziļas tēmas no dzīves, kas pēc tam dzīvē palīdz vairāk saprast cilvēkus, un to kāpēc viņi ir tādi kā ir.

Pēc pāris gadu pieredzes nometnē kā dalībniekam sapratu, ka man šis viss ļoti patīk. Pašam likās, ka būt par dalībnieku vairs īsti nesaista, un lēnām pāraugu par pilnvērtīgu trenerīti. No sākuma tas ceļš nebija viegls, jo dzīve izmeta dažādus izaicinājumus, ja nesanāca būt uz visu nometni, tad darīju tā, lai kaut uz pāris dienām varētu aizbraukt, un mesties iekšā šajā brīnišķīgajā atmosfērā. Nometne man ir kā viens liels restarts uz visu nākamo gadu.